Tā kā dzīvoju jaunā vietā, tad man ir pamainījies maršruts kā tikt uz darbu. Tagad katru rītu cilpoju uz tā saucamo Overground līniju (vai, kā vienkāršā latviešu valodiņā teiktu, vilcienu) un pēc pāris pieturām mainos uz Underground (jeb pazemes vilcienu) vienā konkrētā stacijā, kas ar katru rītu arvien vairāk un vairāk zaudē simpātijas manās acīs...
Un te nu būs iemesls un tēma, ko virsrakstā esmu nodēvējusi par 'siļķēm mucā'. Līdzko izkāpju no virszemes vilciena, tā jau jūtu scilvēku straumes neapturamo spēku, kas mani nes dažreiz vajadzīgajā, dažreiz nevajadzīgajā virzienā uz eskalatoru, kas ievedīs mani pazemē. Cenšos šo ļaužu drūzmu viltīgā ceļā apiet gar maliņu, lai nebūtu jādrūzmējas uz eskalatora, bet gan sprintera stilā ar augstpapēžu kurpēm laižos lejā pa vecajām labajām kāpnēm, kas nekustas pašas uz priekšu.
Kad veiksmīgi esmu nolēkšojusi līdz pazemei, tad cenšos ieplūst plūsmā, jūtot gandarījumu, ka esmu apdzinusi kādu baru no tiem negrudriniekiem, kas vēljoprojām brauc uz leju pa eskalatoru.
Tālāk ceļš mani ved vēl vairāk uz leju tunelī, kur izvēlos uz sev vajadzīgo platformu iet ar nelielu līkumiņu - tādējādi apejot visus cilvēku pūļus, kas drūzmējas pie 'manas' platformas sākuma. Kad veiksmīgi esmu paveikusi šo procedūru, tad ieņemu stratēģiski svarīgu pozīciju, lai mēģinātu iekļūt nākamajā vilcienā, taču jau iepriekš zinu, ka man tas neizdosies, jo cilvēku ir pārāk daudz.
Tā kā metro vilcieni vienmēr apstājas vienā un tajā pašā vietā ar ļoti lielu precizitāti, tad varu jau iepriekš paredzēt kur būs dubulto durvju novietojums un attiecīgi ieņemt iekarotāja pozu. Tur jau kāds bariņš cilvēku ir sakrājies, bet jau zinu, ka labākas piekļūšanas un izspraukšanās iespējas ir gar sānu. Tad nu cenšos tikt pēc iespējas tuvāk platformai, tomēr cenšos pārāk negrūstīties, jo īpaši neizbaudu svešinieku karstos pieskārienos tik agrā rīta stundā.
Un tad nāk lieliskais brīdis, kas atkārtojas ik pa 2 minūtēm - vilciens! Cilvēki sarosās, vilciens apstājas. Kamēr no vilciena tiek izlaisti pasažieri (jo onkols rācijā saka - tā esot jādara, jāpalaiž ārā kāpošie vispirms), pārējie ar dedzīgiem acu skatiem meklē labāko pozīciju, lai izlaustos cauri ļaužu bariņam, kas drūzmējas pie durvīm. Visiem jau tāpat ir skaidrs, ka visi šajā vilcienā netiksim, tomēr fizkultūriskā sagatavotība šeit lieti noderētu. Tad nu redzams,ka vagons ir piestūķēts un kādam pat papēži palikuši ārā un, kāds pārsteigums - vēl viens ziķeris, kam nez kapēc jātiek uz darbu dauz ātrāk par pārējiem, pamanās iespīlēties vagonā! Un acīmredzot viņš izmanto fizkultūrā gūtās pievilkšanās iemaņas, jo ar vienu no rokām viņš pievelkas pie stangas, lai visu savu ķermeni ietilpinātu vagonā. Tomēr visiem skaidri redzams,ka fizikas stundas šis jaunietis ir bastojis, jo mugursoma tomēr ir vēl papildus telpa, kas šoreiz vagonā neietilpst, kas šajā situācijā rada aizkavēšanos, jo kamēr durvis nav kārtīgi aizvērušās, tikmēr vilciens uz priekšu nekustās. Tad nu nabagam ir jāpadodas un jākāpj laukā, lai pievienotos mums - lūzeru bariņam, kas gaidīs nākamo vilcienu!
Pēc nepilnām 2 minūtēm (dažreiz pat vienas) piebrauc nākamais jau pilnais vilciens. Zinu, ka šoreiz tikšu iekšā, tāpēc jau iepriekš esmu novilkusi savu vējjaku, jo iekšpusē ir diez gan karsti. Tad līdz ar pārējiem iejūtos siļķes lomā un iespraucos pilnajā vagonā (es jau daudz vietas neaizņemu, tā kā šoreiz arī ziķerim ar visu mugursomu pietiek vieta).
Cenšos atrast kādu stangu pie kā pieķerties, lai arī zināms, ka nokrist nav kur! Un kur gadījies kur ne, man pretī, 5cm attālumā no manas sejas stāv izskatīgs jaunēklis, kurš acīmredzami jūtas neērti, jo abi esam viens otram tik tuvu, tomēr izvēles nav - pieklājīgi aizgriežam galvas katrs uz savu pusi, tomēr no neveiklības izvairīties ir grūti. Tā vien varētu pabučoties :) (labi,ka foršs džeks, nevis vecs onkolis ar ne pārāk svaigu elpu).
Jūtu neizsakāmu atvieglojumu, kad beizot varu izkāpt jau nākamajā staci'ja un iekļauties jaunajā cilvēku jūrā, kas mani iznesīs virszemē, kamēr pārējie vagonā iestūķētie ļaudis izskatās kā siļķes metāla bundžā...
