Tā kā dzīvoju jaunā vietā, tad man ir pamainījies maršruts kā tikt uz darbu. Tagad katru rītu cilpoju uz tā saucamo Overground līniju (vai, kā vienkāršā latviešu valodiņā teiktu, vilcienu) un pēc pāris pieturām mainos uz Underground (jeb pazemes vilcienu) vienā konkrētā stacijā, kas ar katru rītu arvien vairāk un vairāk zaudē simpātijas manās acīs...
Un te nu būs iemesls un tēma, ko virsrakstā esmu nodēvējusi par 'siļķēm mucā'. Līdzko izkāpju no virszemes vilciena, tā jau jūtu scilvēku straumes neapturamo spēku, kas mani nes dažreiz vajadzīgajā, dažreiz nevajadzīgajā virzienā uz eskalatoru, kas ievedīs mani pazemē. Cenšos šo ļaužu drūzmu viltīgā ceļā apiet gar maliņu, lai nebūtu jādrūzmējas uz eskalatora, bet gan sprintera stilā ar augstpapēžu kurpēm laižos lejā pa vecajām labajām kāpnēm, kas nekustas pašas uz priekšu.
Kad veiksmīgi esmu nolēkšojusi līdz pazemei, tad cenšos ieplūst plūsmā, jūtot gandarījumu, ka esmu apdzinusi kādu baru no tiem negrudriniekiem, kas vēljoprojām brauc uz leju pa eskalatoru.
Tālāk ceļš mani ved vēl vairāk uz leju tunelī, kur izvēlos uz sev vajadzīgo platformu iet ar nelielu līkumiņu - tādējādi apejot visus cilvēku pūļus, kas drūzmējas pie 'manas' platformas sākuma. Kad veiksmīgi esmu paveikusi šo procedūru, tad ieņemu stratēģiski svarīgu pozīciju, lai mēģinātu iekļūt nākamajā vilcienā, taču jau iepriekš zinu, ka man tas neizdosies, jo cilvēku ir pārāk daudz.
Tā kā metro vilcieni vienmēr apstājas vienā un tajā pašā vietā ar ļoti lielu precizitāti, tad varu jau iepriekš paredzēt kur būs dubulto durvju novietojums un attiecīgi ieņemt iekarotāja pozu. Tur jau kāds bariņš cilvēku ir sakrājies, bet jau zinu, ka labākas piekļūšanas un izspraukšanās iespējas ir gar sānu. Tad nu cenšos tikt pēc iespējas tuvāk platformai, tomēr cenšos pārāk negrūstīties, jo īpaši neizbaudu svešinieku karstos pieskārienos tik agrā rīta stundā.
Un tad nāk lieliskais brīdis, kas atkārtojas ik pa 2 minūtēm - vilciens! Cilvēki sarosās, vilciens apstājas. Kamēr no vilciena tiek izlaisti pasažieri (jo onkols rācijā saka - tā esot jādara, jāpalaiž ārā kāpošie vispirms), pārējie ar dedzīgiem acu skatiem meklē labāko pozīciju, lai izlaustos cauri ļaužu bariņam, kas drūzmējas pie durvīm. Visiem jau tāpat ir skaidrs, ka visi šajā vilcienā netiksim, tomēr fizkultūriskā sagatavotība šeit lieti noderētu. Tad nu redzams,ka vagons ir piestūķēts un kādam pat papēži palikuši ārā un, kāds pārsteigums - vēl viens ziķeris, kam nez kapēc jātiek uz darbu dauz ātrāk par pārējiem, pamanās iespīlēties vagonā! Un acīmredzot viņš izmanto fizkultūrā gūtās pievilkšanās iemaņas, jo ar vienu no rokām viņš pievelkas pie stangas, lai visu savu ķermeni ietilpinātu vagonā. Tomēr visiem skaidri redzams,ka fizikas stundas šis jaunietis ir bastojis, jo mugursoma tomēr ir vēl papildus telpa, kas šoreiz vagonā neietilpst, kas šajā situācijā rada aizkavēšanos, jo kamēr durvis nav kārtīgi aizvērušās, tikmēr vilciens uz priekšu nekustās. Tad nu nabagam ir jāpadodas un jākāpj laukā, lai pievienotos mums - lūzeru bariņam, kas gaidīs nākamo vilcienu!
Pēc nepilnām 2 minūtēm (dažreiz pat vienas) piebrauc nākamais jau pilnais vilciens. Zinu, ka šoreiz tikšu iekšā, tāpēc jau iepriekš esmu novilkusi savu vējjaku, jo iekšpusē ir diez gan karsti. Tad līdz ar pārējiem iejūtos siļķes lomā un iespraucos pilnajā vagonā (es jau daudz vietas neaizņemu, tā kā šoreiz arī ziķerim ar visu mugursomu pietiek vieta).
Cenšos atrast kādu stangu pie kā pieķerties, lai arī zināms, ka nokrist nav kur! Un kur gadījies kur ne, man pretī, 5cm attālumā no manas sejas stāv izskatīgs jaunēklis, kurš acīmredzami jūtas neērti, jo abi esam viens otram tik tuvu, tomēr izvēles nav - pieklājīgi aizgriežam galvas katrs uz savu pusi, tomēr no neveiklības izvairīties ir grūti. Tā vien varētu pabučoties :) (labi,ka foršs džeks, nevis vecs onkolis ar ne pārāk svaigu elpu).
Jūtu neizsakāmu atvieglojumu, kad beizot varu izkāpt jau nākamajā staci'ja un iekļauties jaunajā cilvēku jūrā, kas mani iznesīs virszemē, kamēr pārējie vagonā iestūķētie ļaudis izskatās kā siļķes metāla bundžā...
Monday, 24 October 2011
Tuesday, 20 September 2011
Slinkums un mājas
Jā, jā, jā...noslinkoju un nenoturējos pati pie sava solījuma rakstīt vismaz reizi nedēļā...
Pēdējās nedēļas ir bijušas diez gan aizņemtas un ne gluži nodarbju ziņā, bet vairāk emocionālā ziņā, jo galva ir bijusi pilna ar dažādām domām par neatrisinātām lietām. Galvenokārt tas viss ir saistīts ar māju iegūšanu Londonā. Tad nu ar lielu lepnumu un siltumu sirdī varu teikt, ka beidzot dzīvoju vietā, kuru patiešām izjūtu kā mājas :) Nevienā no iepriekšējām vietām īsti tā nejutos (izņemot vienā, bet tur pavadīju tikai divas nedēļas un tad diemžēl nācās izvākties). Bet tagad esmu tik priecīga,ka pēc pusgada Londonā esmu atradusi lieliskus mājas biedrus un vēl lieliskāku māju!
Visneticamākais ir tas, ka šis process nemaz nebija tik sarežģīts kā sākumā sķita, tomēr no otras puses man tas ir aizņēmis veselu pusgadu...khmm... Jebkurā gadījumā savus meklējumus sāku ar mājas biedru atrašanu, jo mājas sajūtas radīšanai cilvēki ir svarīgākā savstādaļa. Tad nu atradu vienu īru puisi - Maiklu (Michael), kurš arī gribēja atrast jaunu mājvietu, abi sapratām, ka labprāt dzīvotu kopā un sākām visu procesu! Pamazām mums pievienojās viņa draugs Pīters (Peter), kurš arī ir īrs un izrādās, ka viņi patiesībā ir brālēni un tad pievienojās arī mana bijusī kolēģe no Latvijas - Līva, kas tieši šajā laikā meklēja jaunu mājvietu, jo viņas dullā dzīvokļa īpašniece izdomāja atgriezties no savas mentālās slimnīcas ātrāk, nekā bija paredzēts, tad nu nabaga Līva vairs pēdējās dienas pat nevarēja savā dzīvoklī izturēt, jo tā sieviete patiešām ir traka (runājas ar eņģeļiem un nodod sveicienus no Līvas mirušās vecmāmiņas...).
Vēlāk arī vēl vien paziņa no Latvijas draugu loka mums pievienojās - Elīna, jo kopā mājā ir nepieciešami pieci mājas biedri, lai varētu finansiāli to atļauties un tad nu arī visi satikāmies, lai izdomātu labāko mājas meklēšanas stratēģiju. Sadalījām Londonu pa rajoniem (tomēr vairāk skatoties uz Austrumlondonu, jo tā mums visiem diez gan mīļa un arī cenas saprātīgas) un nolēmām sākt meklējumus! Un jāsaka kā ir - mēs esam baigie veiksmes luteklīši, jo jau tajā pašā vakarā Līva netīšām uzgāja vienu lielisku māju, kura atbilda pilnīgi visiem izvirzītajiem kritērijiem! Tad nu tagad dzīvojam vienā no topošajiem stilīgajiem Londonas rajoniem - Hackney. Mājai ir koka grīdas, mazs, mīlīgs dārziņš, pat jumta terasīte, plaša virtuve, divas vannas istabas, viesistaba, kur kopīgi varam sēdēt pie kamīna (kurš darbojas) un arī maza chill out zona pie virtuves, kur droši vien notiks lielākā daļa tusiņu!
Ir tikai trīs nozīmīgi mīnusi - dažās guļamistabās nevaram pilnībā aiztaisīt durvis (jo nav ierīkotas durvju mēlītes), taču tas ir diez gan viegli atrisināms jautājums. Otrs mīnuss ir, ka vieni kaimiņi ir ļoti neforši - divi melni džeki (šķiet,ka musulmaņi), kas sūdzās par ballīšu troksni (šo problēmu var diez gan viegli ignorēt) un trešais - nekādi neizdodas aiziet laicīgi gulēt, jo visu laiku kaut kas jārunājas ar mājas biedriem un jādzer vīns! :)
Tagad mājās dzīvoju jau pusotru nedēļu un pirmajā (pārvākšanās) nedēļas nogalē ļooooti daudz laika pavadījām kārtojot un tīrot jauno mājvietu. To pašu tad arī turpinājām darīt visas pārējās nedēļas garumā. Savukārt šajā nedēļas nogalē rīkojām lielisku sālsmaizes ballīti Hipsteru stilā :) Sanāca pilna māja ar viesiem, mēs bijām pagatavojuši vienreizēju veģetāro galdu (jo esam divi veģetārieši un viens vegāns, tā kā vairākums pār gaļēdājiem - juhūū). Ballīte izdevās lieliska un pēdējie viesi aizgāja mājās tikai deviņos no rīta. Pēc tam pamodāmies ap 12tiem un visi kopīgi 40 minūšu laikā iztīrījām māju un brokastojām saulainajā dārzā - tik lieliski :) Mums pat ciemos ik pa laikam nāk divi kaimiņu kaķi un dažas vāveres!
Kad beidzot nopirkšu kādu fotografēšanas ierīci, tad noteikti parādīšu arī bildes - galu galā visiem gribu izrādīt savu jauno mitekli! Un vēl - tā kā mums ir viena viesistaba un viena super mini istabiņa, tad varam arī uzņemt viesus! Mums pat ir arī piepūšamā gulta, tā kā dodiet tik ziņu, ja gadās būt Londonā!
Jā, beidzot arī emocionāli varu atvēlēt laiku domāt par kādām citām lietām un citiem mērķiem un ir iestājies zināms miers un drošības un stabilitātes sajūta... Nekad nebiju domājusi, ka Mājas dod tik ļoti daudz!
Bučas!
L in L
Pēdējās nedēļas ir bijušas diez gan aizņemtas un ne gluži nodarbju ziņā, bet vairāk emocionālā ziņā, jo galva ir bijusi pilna ar dažādām domām par neatrisinātām lietām. Galvenokārt tas viss ir saistīts ar māju iegūšanu Londonā. Tad nu ar lielu lepnumu un siltumu sirdī varu teikt, ka beidzot dzīvoju vietā, kuru patiešām izjūtu kā mājas :) Nevienā no iepriekšējām vietām īsti tā nejutos (izņemot vienā, bet tur pavadīju tikai divas nedēļas un tad diemžēl nācās izvākties). Bet tagad esmu tik priecīga,ka pēc pusgada Londonā esmu atradusi lieliskus mājas biedrus un vēl lieliskāku māju!
Visneticamākais ir tas, ka šis process nemaz nebija tik sarežģīts kā sākumā sķita, tomēr no otras puses man tas ir aizņēmis veselu pusgadu...khmm... Jebkurā gadījumā savus meklējumus sāku ar mājas biedru atrašanu, jo mājas sajūtas radīšanai cilvēki ir svarīgākā savstādaļa. Tad nu atradu vienu īru puisi - Maiklu (Michael), kurš arī gribēja atrast jaunu mājvietu, abi sapratām, ka labprāt dzīvotu kopā un sākām visu procesu! Pamazām mums pievienojās viņa draugs Pīters (Peter), kurš arī ir īrs un izrādās, ka viņi patiesībā ir brālēni un tad pievienojās arī mana bijusī kolēģe no Latvijas - Līva, kas tieši šajā laikā meklēja jaunu mājvietu, jo viņas dullā dzīvokļa īpašniece izdomāja atgriezties no savas mentālās slimnīcas ātrāk, nekā bija paredzēts, tad nu nabaga Līva vairs pēdējās dienas pat nevarēja savā dzīvoklī izturēt, jo tā sieviete patiešām ir traka (runājas ar eņģeļiem un nodod sveicienus no Līvas mirušās vecmāmiņas...).
Vēlāk arī vēl vien paziņa no Latvijas draugu loka mums pievienojās - Elīna, jo kopā mājā ir nepieciešami pieci mājas biedri, lai varētu finansiāli to atļauties un tad nu arī visi satikāmies, lai izdomātu labāko mājas meklēšanas stratēģiju. Sadalījām Londonu pa rajoniem (tomēr vairāk skatoties uz Austrumlondonu, jo tā mums visiem diez gan mīļa un arī cenas saprātīgas) un nolēmām sākt meklējumus! Un jāsaka kā ir - mēs esam baigie veiksmes luteklīši, jo jau tajā pašā vakarā Līva netīšām uzgāja vienu lielisku māju, kura atbilda pilnīgi visiem izvirzītajiem kritērijiem! Tad nu tagad dzīvojam vienā no topošajiem stilīgajiem Londonas rajoniem - Hackney. Mājai ir koka grīdas, mazs, mīlīgs dārziņš, pat jumta terasīte, plaša virtuve, divas vannas istabas, viesistaba, kur kopīgi varam sēdēt pie kamīna (kurš darbojas) un arī maza chill out zona pie virtuves, kur droši vien notiks lielākā daļa tusiņu!
Ir tikai trīs nozīmīgi mīnusi - dažās guļamistabās nevaram pilnībā aiztaisīt durvis (jo nav ierīkotas durvju mēlītes), taču tas ir diez gan viegli atrisināms jautājums. Otrs mīnuss ir, ka vieni kaimiņi ir ļoti neforši - divi melni džeki (šķiet,ka musulmaņi), kas sūdzās par ballīšu troksni (šo problēmu var diez gan viegli ignorēt) un trešais - nekādi neizdodas aiziet laicīgi gulēt, jo visu laiku kaut kas jārunājas ar mājas biedriem un jādzer vīns! :)
Tagad mājās dzīvoju jau pusotru nedēļu un pirmajā (pārvākšanās) nedēļas nogalē ļooooti daudz laika pavadījām kārtojot un tīrot jauno mājvietu. To pašu tad arī turpinājām darīt visas pārējās nedēļas garumā. Savukārt šajā nedēļas nogalē rīkojām lielisku sālsmaizes ballīti Hipsteru stilā :) Sanāca pilna māja ar viesiem, mēs bijām pagatavojuši vienreizēju veģetāro galdu (jo esam divi veģetārieši un viens vegāns, tā kā vairākums pār gaļēdājiem - juhūū). Ballīte izdevās lieliska un pēdējie viesi aizgāja mājās tikai deviņos no rīta. Pēc tam pamodāmies ap 12tiem un visi kopīgi 40 minūšu laikā iztīrījām māju un brokastojām saulainajā dārzā - tik lieliski :) Mums pat ciemos ik pa laikam nāk divi kaimiņu kaķi un dažas vāveres!
Kad beidzot nopirkšu kādu fotografēšanas ierīci, tad noteikti parādīšu arī bildes - galu galā visiem gribu izrādīt savu jauno mitekli! Un vēl - tā kā mums ir viena viesistaba un viena super mini istabiņa, tad varam arī uzņemt viesus! Mums pat ir arī piepūšamā gulta, tā kā dodiet tik ziņu, ja gadās būt Londonā!
Jā, beidzot arī emocionāli varu atvēlēt laiku domāt par kādām citām lietām un citiem mērķiem un ir iestājies zināms miers un drošības un stabilitātes sajūta... Nekad nebiju domājusi, ka Mājas dod tik ļoti daudz!
Bučas!
L in L
Saturday, 30 July 2011
Mazpilsēta
Kursh ir teicis, ka Londona ir metropole? Tas ir pilnigas mulkibas. Varbut jau ari,ka ir (pec izmeriem), tomer nepartraukti man gadas visadi brinumi – galvenokart netisham satiekot cilvekus dazadas pilnigi neticamas vietas. Un visu laiku satieku istos cilvekus istaja bridi! Sonedel ar mani tas ir noticis jau vairakas reizes, kas to visu padara vel divainaku. Un visdivainaka tikshanas notika vakardien vakara.
Biju aizgajusi spelet boulingu ar daziem kolegiem. So boulinga vakaru rikoja organizacija, kas nodarbojas ar cilvektiesibu jautajumiem, lidz ar to satiku daudz jaunu cilveku. Sho cilveku vidu bija ari kada loti interesanta dama – isti gan nesapratu ar ko vina tiesi nodarbojas, bet noteikti to kaut kad uzzinashu, jo velak, kad boulings beidzas, tad ar kolegiem vel palikam uz papildus alus glazi, tacu shi dama aizbrauca uz majam (drosi vien). Pec kada briza ari es nolemu braukt majas, jo mans cels lidz majam bija diez gan tals un bija jau ari pavels, turklat loti gribejas est. Tad nu iesedos metro, parsedos vel cita metro un pec tam jau devos uz autobusu, kas mani no metro stacijas aizvestu uz majam. Iekapu autobusa un izomaju,ka soreiz sedeshu apaksheja stava (atgadinu, ka Londona ir divstavu autobusi), lai ari parasti kapju augsa, jo tur ir mazaka grustishanas. Turklat tam visam vel klat ari izvelejos sev loti netipisku sedvietu – pasa autobusa aizmugure, turklat braucot atmuguriski, nevis uz prieksu. Nekad tur ieprieks neesmu sedejusi, bet kaut ka sovakar manas kajas pashas mani uz turieni aizvilka. Pekshni mana blakussedetaja sak ar mani runat (pirmaja bridi domaju,ka kaut kada psihaa, ka jau vienmer sabiedriskaja transportaa), bet izradijas, ka ta ir ta pati daama no boulinga :) Mes abas bijam tik loti parsteigtas un sapratam,ka ta nevar but vienkarsha nejaushiba un samainijamies ar kontaktiem un tad jau redzes kur tas celsh mus aizvedis :)
Bet principaa shadas situacijas ar mani notiek diez gan biezhi pedeja laika un veids, kados pienemu lemumus – ko darit, ko ne, kur iet,ar ko runat, kur apstaties vai apsesties, mani ir novedis daudzas interesantas situacijas un iepazistinajis ar daudziem interesantiem cilvekiem, kas shobrid piepilda manu socialo dzivi un brivo laiku, paverot plashaku skatijumu uz Londonas dzivi :)
Ehh – jaa, pec shi gadijuma ticu,ka Londonaa ir divstavigs burvju autobuss no Harija Potera gramatas un patiesham stacijaa Kings Cross St Pancras ir ari platform 9 ¾ :) London is magical…
Friday, 29 July 2011
Cietā mīkstbumba
Dzivojot Londona esmu sakusi nodarboties ar lietam, kuras ieprieks nekad neesmu darijusi. Un jasaka ka ir – mani pavada iesaceja veiksme :) Tas viss sakas ar Pub Quiz vakaru (nezinu ka lai to partulko, bet principa tas ir pasakums, kad cilveki zezhot krogaa dzer alu, izklaidejas un paraleli tam visam tiek uzdoti dazadi jautajumi uz kuriem tad jusu galdinam ir jadod atbildes). Lai ari es zinaju atbildi varbut uz tikai diviem jautajumiem, tomer musu komanda uzvareja! Mes dabujam £25 davanu karti taja pasha kroga, tapec bus vien tur kadu dienu jaatgriezhas un jauzvar atkal!
Nakamaja nedela iesaistijos Britu padomes softobla komandaa. Softbols principa ir gandriz tas pats, kas beisbols, tikai bumba ir lielaka. Trenina laika dabuju uzslabu, ka man esot dabas dots talants kjert bumbu (par to ta iekseju normali nosmejos) un tad sakas spele - wuhuuu! Guvu vienu kartigu macibu – softobal VIENMER ir jaskatas kur ir bumba. Mana uzmaniba tika kaut kada veida noversta (laikam aizskatijos uz kadu speletaju blakus konadaa :) ) un tad tik dzirdeju kadu saucam manu vardu un saku girezt savu galvu (sho visu, ludzu, izteloties slow motion reziimaa) un, nepaspejusi pagriezt galvu, sajutu asu cirtienu uz sava labaa vaigu kaula. Galvaa dzirdeju nenormalu blikshkji un vienas sekuned simtdaljas laika man izskreja cauri miljons versijas ar to kas tikko notika, ka to atrisinat un kas notiks nakotne. Viena no trakakajam bija,ka man ir lauzts vaiga kauls un izsista acs, ka bus milzu zilums un smadzenu satricinajums. Otra, pati maigaka – ai, laikam dabuju ar bumbu, nekas traks, turpinam spelet! Un vissapratigaka doma, kas man ieshavas prata un ko saku ari skali blaut bija – iedodiet man aukstu alu, aukstu alu, atri – vai kadam ir auksta alus bundza??? Kadi 3 cilveki domaja,ka gribu tadejadi remdet sapes (iekshkigi lietojot sho dzerienu), tacu man prata bija pievershanass entevu metodem lietot aukstumu, lai man pusseja nebutu zilumaina. Dabuju savu alu, pasedeju 20 minutes mala un turpinaju spelet. Pec tam gan galva bij tada dulla un vareju just ka man pamazam piebriest labais vaigs un rodas zilums…
No rita pamodos un saprtatu, ka bus jastreipulo un nereali sapeja galva, bet tad iedzeru zels, paguleju paris
Nu, bet neko – viss ar manu galvu tagad ir kartiba, nedelas nogali padzivoju mierigi un tagad ari vairs nav ziluma. Un ka izradas, tad softbola ta bumba nemaz nav tik miksta ka varetu shkist pec nosaukuma :)
Sunday, 24 July 2011
Čakla kā bitīte
Darbs. Šī ir interesanta tēma par ko runāt, jo tā ir lieta, kas aizpilda lielāko manas dienas un nedēļas daļu. Kā jau zināms, tad šobrīd esmu nodarbināta divās darba vietās vienlaicīgi – viena ir Londonā, bet otra Latvijā. Tā kā mans Londonas darbs (tuprmāk tekstā – Hubs) ir tikai pusslodzes darbs (īstenībā vairāk kā tikai puse – trīs dienas nedēļā), tad nu man bija jāatrod kā aizpildīt savas ‘brīvās’ dienas, kad pienāks tas skumjais brīdis un man būs jāpamet Britu padome. Tas brīdis nu ir klāt – kopš jūlija sākuma oficiāli strādāju vien Hubā, tomēr vēljoprojām palīdzu saviem superīgajiem Latvijas kolēģiem tikt galā ar ikdienas darbiem un nedarbiem un vēljoprojam to daru no Britu padomes Londonas biroja.
Lai arī cik ironiski tas neliktos, tomēr pēc oficiālās darba attiecību pārtraukšanas mana dzīve Britu padomē Londonā ir ieguvusi daudz košāku krāsu, jo beidzot esmu sadraudzējusies ar kolēģu bariņu ar kuriem kopā pavadu trešdienas vakarus spēlējot softbolu (par to stāsts nākamajā bloga ierakstā). Plus vēl tam visam beidzot arī vaigā dabūju apskatīt Britu padomes superlielo šefu – viņš ir daudz garāks, nekā biju iedomājusies :) Bet labākais no visa ir mans jaunais skats pa logu – esmu tagad pārvākusies no pirmā uz ceturto stāvu un manām acīm paveras burvīgs un diez gan klišejisks skats uz London Eye panorāmas ratu, Big Benu un Houses of Parliament – visi galvenie Londonas pastkartīšu objekti. Un man nemaz tik ļoti negribas no šejienes tikt prom, lai arī cenšos to izdarīt jau veselus trīs mēnešus :)
Bet darbs Hubā arī nav mazāk aizraujošs un interesants - tur satieku daudz jaunu cilvēku, kas nodarbojas ar ļoti iedvesmojošiem un interesantiem projektiem. Un paši cilvēki arī ir gana aizraujoši - viens no Huba biedriem uz darbu airējas ar laivu pa netālu esošo Regents kanālu. Viņš to izpūš, ieliek lielā somā un ar airiem padusē tad nāk uz darbu, bet, kad diena galā, tad pie kanāla atkal laivu piepūš un viņš dodas tālāk dzīvē :)
Pamatā šajā darbā daru finanšu lietas, kas manai personībai ir diez gan garlaicīgi un vienmuļi un darbs lielākoties ir dez gan tehnisks, tomēr jau no jūlija vidus esmu arī nedaudz vairāk iesaistījusies citās Huba aktivitātēs un vienu dienu iemēģināju roku darbojoties Huba kafejnīcā un vienu dienu strādājot receptionā. Kafejnīca nav tomēr manā gaumē - īsti vēljoprojām neatceros kāda ir atšķirība starp Kafe Latte, Machiato, Capuccino un Flat white, tomēr darbs recepcijā man ļoti patika un padevās ar - kā nekā man tajā ir diez gan liela iepriekšējā pieredze, līdz ar to jau pirmajās desmit minūtēs nācu klajā ar vairākiem ierosinājumiem kā tur visu uzlabot un kā darīt lietas vienkāršāk un labāk :) Tāpat esmu sākusi mācīties pasākumu menedžēšanu, lai varētu iesaistīties Hub pasākumu rīkošanā. Tas man šķiet aizrautīgāk par pārējām aktivitātēm, vienīgais, ka pagaidām vēl jūtu, ka mani tiešie kolēģi nedaudz neuzticas man šajā jautājumā, jo viņi nav vēl īsti redzējuši to manas personības pusi, kas prot nomenedžēt lietas gan no tehniskās, gan no radošās puses. Esmu jau piedalījusies divos pasākumos un redzu cik vienkārši to ir izdarīt un esmu pilnīgi pārliecināta, ka es tos pasākumus būtu daudz labāk uzorganizējusi, nekā tā brīža pasākumu vadītāji... nu, neko - redzēs - ar augustu sākšu arī pati visu menedžēt :)
BET - pats lielākais jaunums ir tas, ka Londonā tiek atvērts vēl viens Hubs - tas atradīsies ļoti tuvu Britu padomes birojam un būs četras reizes lielāks nekā tas Hubs, kurā šobrīd strādāju es. Un jāsaka kā ir - esmu ļoti lepna ar sevi par to, ka iesaistīšos jaunā Huba veidošanas procesā! Bet vēl lepnāka esmu par to, kā es to visu esmu panākusi un kā iefiltrējos šajā procesā. Zināju jau, ka man drīz nebūs vairs darba Britu padomē, tāpēc bija skaidrs, ka jāsāk ar steigu meklēt kaut kas vietā, tomēr man darba meklēšana Londonā ļoti nepatīk, jo tas ir ļoti laikietilpīgs un čakarīgs process. Tad nu vienkārši saņēmu drosmi un uzrakstīju jaunā Huba cilvēkiem, ka esmu ieinteresēta. Un, man par lieliem priekiem, arī viņi bija ieinteresēti ar mani sadarboties un no augusta sākšu iesaistīties jaunajā Hubā, tā kā esmu pamatīgi iefiltrējusies plašajā Huberu pasaulē :)
Ehh, laikam jau dzīvē viss pamazām nokārtojas - tagad tik jāatrod arī kārtīga un ilgstošāka dzīvesvieta un šajā sakarā esmu iepazinusies ar vienu veģetāru puisi, kurš grib uzorganizēt veģetāro māju vai dzīvokli. Tad nu abi satikāmies un sapratām, ka mēs būtu labi dzīvokļa biedri un labprāt dzīvotu kopā. Otrdien iesim uz tā saucamo Speed flatmating, kur meklēsim arī citus dzīvokļa biedrus un varbūt arī atradīsim kādus kontaktus pašas mājas meklējumiem, jo tas arī ir ārprātīgs process - atrast dzīvesvietu Londonā... BET - tā ir lieliska piredze un principā šobrīd ļoti daudz laika pavadu pie datora meklējot māju vai dzīvokli, kas būtu piemērotā cenā, atrašanās vietā, lielumā un arī kvalitātē. Par šo droši vien būs vēl kāds ieraksts, jo man jau līdz spetembra vidum jāizvācas no pašreizējās dzīvesvietas - no vienas puses būs žēl aiziet, jo pietrūks vistas un svaigās olas katru rītu pa taisno no vistu būra :) Šī māja man liek justies, ka atrdos kaut kur laukos, kas man tik ļoti pietrūkst vasaras laikā Londonas vidū.
Nu, ko, pietiek vāvuļot - jāķeras pie dzīvokļu medībām!
Bučas!
L in L
Sunday, 17 July 2011
Viens, divi, trīs un tu esi...
Šodien aprit tieši 114 dienas kopš manas ierašanās Londonā, kas nozīmē, ka esmu šeit jau vairāk kā trīs mēnešus. Tā runā, ka pirmie trīs mēneši esot tie grūtākie un jāsaka kā ir - tieši tāda sajūta man arī ir. Toties, skatoties uz dzīvi ar pozitīvismu, tie nu beidzot ir galā, kas nozīmē, ka nu tik sāksies viss tas labākais - juhū!
Pēc dažu cilvēku lūguma un iedrošinājuma esmu nolēmusi nodoties kārdinājumam iemēģināt savu roku rakstu darbos un izveidoju šo blogu. Mērķis tam vēl īsti nav skaidrs, tomēr galvenais ir pastāstīt par saviem piedzīvojumiem lielpilsētā. Padalīšos gan ar saviem jaunatklājumiem, gan interesantām vietām un lietām un ļoti ceru, ka mani ieskati Londonas haotiskajā virpulī kādam būs noderīgi un interesanti!
Tad nu varbūt sākšu ar brīdi pēc atgriešanās no Latvijas, kur pavadīju lielisku nedēļu draugu un ģimenes lokā, jo tieši tas ir tas brīdis, kad beidzot sajutu to, ka esmu viens, divi, trīs un es esmu ieradusies Londonā un, ka esmu pilnīgi izrauta no savas komforta zonas (jeiii, pirmais brauciena mērķis ir sasniegts!). Diemžēl tikšana laukā no šīs komforta zonas nav nemaz tik forša sajūta - kādas pāris dienas ieslīgu nelielā depresijā un nevarēju saprast ko es te vispār daru, ja man mājās ir tik daudz mīļu cilvēku, kuri nemaz nav tik priecīgi par manu aizbraukšanu. Tomēr, pēc šīm pāris dienām un pēc aprunāšanās ar citiem pieredzes un piedzīvojumu meklētājiem, nonācu pie secinājuma, ka vienkārši eju cauri vienam no dabiskajiem vientulības brīžiem, kad saproti, ka tev nav neviena tuva cilvēka, kam piezvanīt šajā svešajā valstī brīdī, kad ir nepieciešama emergency palīdzība vai, kad saproti, ka tev nav pat kam piezvanīt, lai pēc dabra vienkārši kopā aizietu iedzert kādu aliņu vai vīnu. Nu, bet tas, protams, neliek man mest plinti krūmos, tāpēc nonācu pie secinājuma, ka man ir vienkārši jāsaņemas un jāatrod šie cilvēki, ar kuriem varu pavadīt kopā savu brīvo laiku un izbaudīt visas interesantās lietas un vietas Londonas trakajā virpulī.
Pirmais solis bija sākt izmantot dažādas iepazīšanās iespējas internetā. Ne gluži randiņošanas nolūkos, bet gan, lai satiktu līdzīgus cilvēkus kā es - jauni cilvēki pilsētā, kas vēlas atrast draudzīgu kompāniju ar ko pavadīt kopā laiku. Tad nu izmantoju savus divus ļoti noderīgos interneta portālus - couchsurfing.org un meetup.com. Uzreiz jau atradu tādas cilvēku grupas un aktivitātes, kas man šķita interesantas un devos jau nākamajā nedēļas nogalē pēc atgriešanās uz diviem pasākumiem vienā dienā. No rīta tikos ar dažiem interesantiem cilvēkiem uz sestdienas kafiju. Šī grupa saucas Londonas eiropiešu klubs. Interesanti, ka uz šīm tikšanās reizēm un vietām nāk savstarpēji ļoti atšķirīgi cilvēki. Mans priekšstats bija, ka pārsvarā tur varbūt būs tādi dīvaini vientuļi, tomēr mans pieņēmums bija pilnīgi nepareizs. Šie cilvēki bija savstarpēji tik ļoti atšķirīgi - gan vecuma, gan profesiju, gan izskata un interešu ziņā!
Visvairāk mani fascinēja kāds britu izcelsmes pavecāks kungs (aptuveni 70-75 gadu vecs), kurš jau vairākus gadus ir pensijā. Viņš šķita tik dzīvespriecīgs un gudrs, tik ļoti ieinteresēts pārējo, jaunāko cilvēku dzīvēs un piedzīvojumos... Viņš pārsvarā katru denu ir ļoti aizņemts un iziet no mājas jau ap astoņiem, deviņiem no rīta, bet mājās atgriežas pat ap vieniem naktī. Viņš piedalās dažādās sabiedriski aktīvās organizācijās par brīvorātīgo, nāk uz tādām tikšanās reizēm kā šī, nepārtraukti iepazīstas ar jauniem cilvēiem un vēljoprojām turpina sevi izglītot un attīstīt, ejot uz dažādām lekcijām un nodarbībām par viņu interesējošām tēmām! Man tik ļoti patika, ka viņš nebūt nedomā par dzīvi kā kaut ko, kas ir jau beidzies, bet gan tieši otrādi - ar katru brīdi viņš to izbauda arvien vairāk!
Otra tikšanās bija vēlāk pēcpusdienā - cultureseekers grupā. Neliela cilvēku grupa organizēja tā saucamo apslēpto dārgumu meklējumus vienā no Londonas rajoniem (tieši pie mana Hub darba). Uz šo tikšanos bija pieteikušies 150 dalībnieki un visi tika sadalīti grupās pa 5 cilvēkiem. Uz komandu tika iedota lapa ar kādiem 17 jautājumiem un karte, kurā ir atzīmētas vietas, kur var meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, tikai nav zināms kura atbilde ir kuram jautājumam, kamēr tu neatrodi šo vietu. Tad nu 4 stundas staigājām pa Londonu meklējot pareizās vietas un mēģinot saprast kādas ir pareizās atbildes. Pēdējais punkts bija tikšanās krogā, kur tika paziņoti rezultāti un laikam jau mani pavada iesācēja veiksme, jo mēs ieguvām otro vietu! Par to dabūju dāvanu karti vienā no lielākajiem grāmatu veikaliem un nopirku jau sen kārotu grāmatu :)
Tā nu pavadīju visu nedēļas nogali staigājot garus gabalus un saprotot, ka Londona attālumu ziņā nav nemaz tik liela, kā varētu šķist. Pēc tam paskatījos kartē cik tālu biju gājusi un pati nespēju tam noticēt. Tie, kas zina Londonu - ar kājām nogāju no Waterloo stacijas līdz Kings Cross St. Pancras, pa vidam vēl veicot četru stundu garu līku loču pastaigu...
Tā, lūk, man te gāja iepriekšējā nedēļasnogalē :)
Kad man uznāks nākamais iedvesmas vilnis, tad noteikti pastāstīšu par pagājušās nedēļas piedzīvojumiem, tomēr mēģināšu apņemties rakstīt vienu jaunu ieraksti vismaz reizi nedēļā (tomēr neko nesoluun, ja jūtiet, ka vajag vairāk vai ir par daudz, tad dodiet ziņu :) ).
Bučas visiem un gaidu kādu informāciju arī par jūsu aizraujošajiem piedzīvojumiem!
L iekš L
Pēc dažu cilvēku lūguma un iedrošinājuma esmu nolēmusi nodoties kārdinājumam iemēģināt savu roku rakstu darbos un izveidoju šo blogu. Mērķis tam vēl īsti nav skaidrs, tomēr galvenais ir pastāstīt par saviem piedzīvojumiem lielpilsētā. Padalīšos gan ar saviem jaunatklājumiem, gan interesantām vietām un lietām un ļoti ceru, ka mani ieskati Londonas haotiskajā virpulī kādam būs noderīgi un interesanti!
Tad nu varbūt sākšu ar brīdi pēc atgriešanās no Latvijas, kur pavadīju lielisku nedēļu draugu un ģimenes lokā, jo tieši tas ir tas brīdis, kad beidzot sajutu to, ka esmu viens, divi, trīs un es esmu ieradusies Londonā un, ka esmu pilnīgi izrauta no savas komforta zonas (jeiii, pirmais brauciena mērķis ir sasniegts!). Diemžēl tikšana laukā no šīs komforta zonas nav nemaz tik forša sajūta - kādas pāris dienas ieslīgu nelielā depresijā un nevarēju saprast ko es te vispār daru, ja man mājās ir tik daudz mīļu cilvēku, kuri nemaz nav tik priecīgi par manu aizbraukšanu. Tomēr, pēc šīm pāris dienām un pēc aprunāšanās ar citiem pieredzes un piedzīvojumu meklētājiem, nonācu pie secinājuma, ka vienkārši eju cauri vienam no dabiskajiem vientulības brīžiem, kad saproti, ka tev nav neviena tuva cilvēka, kam piezvanīt šajā svešajā valstī brīdī, kad ir nepieciešama emergency palīdzība vai, kad saproti, ka tev nav pat kam piezvanīt, lai pēc dabra vienkārši kopā aizietu iedzert kādu aliņu vai vīnu. Nu, bet tas, protams, neliek man mest plinti krūmos, tāpēc nonācu pie secinājuma, ka man ir vienkārši jāsaņemas un jāatrod šie cilvēki, ar kuriem varu pavadīt kopā savu brīvo laiku un izbaudīt visas interesantās lietas un vietas Londonas trakajā virpulī.
Pirmais solis bija sākt izmantot dažādas iepazīšanās iespējas internetā. Ne gluži randiņošanas nolūkos, bet gan, lai satiktu līdzīgus cilvēkus kā es - jauni cilvēki pilsētā, kas vēlas atrast draudzīgu kompāniju ar ko pavadīt kopā laiku. Tad nu izmantoju savus divus ļoti noderīgos interneta portālus - couchsurfing.org un meetup.com. Uzreiz jau atradu tādas cilvēku grupas un aktivitātes, kas man šķita interesantas un devos jau nākamajā nedēļas nogalē pēc atgriešanās uz diviem pasākumiem vienā dienā. No rīta tikos ar dažiem interesantiem cilvēkiem uz sestdienas kafiju. Šī grupa saucas Londonas eiropiešu klubs. Interesanti, ka uz šīm tikšanās reizēm un vietām nāk savstarpēji ļoti atšķirīgi cilvēki. Mans priekšstats bija, ka pārsvarā tur varbūt būs tādi dīvaini vientuļi, tomēr mans pieņēmums bija pilnīgi nepareizs. Šie cilvēki bija savstarpēji tik ļoti atšķirīgi - gan vecuma, gan profesiju, gan izskata un interešu ziņā!
Visvairāk mani fascinēja kāds britu izcelsmes pavecāks kungs (aptuveni 70-75 gadu vecs), kurš jau vairākus gadus ir pensijā. Viņš šķita tik dzīvespriecīgs un gudrs, tik ļoti ieinteresēts pārējo, jaunāko cilvēku dzīvēs un piedzīvojumos... Viņš pārsvarā katru denu ir ļoti aizņemts un iziet no mājas jau ap astoņiem, deviņiem no rīta, bet mājās atgriežas pat ap vieniem naktī. Viņš piedalās dažādās sabiedriski aktīvās organizācijās par brīvorātīgo, nāk uz tādām tikšanās reizēm kā šī, nepārtraukti iepazīstas ar jauniem cilvēiem un vēljoprojām turpina sevi izglītot un attīstīt, ejot uz dažādām lekcijām un nodarbībām par viņu interesējošām tēmām! Man tik ļoti patika, ka viņš nebūt nedomā par dzīvi kā kaut ko, kas ir jau beidzies, bet gan tieši otrādi - ar katru brīdi viņš to izbauda arvien vairāk!
Otra tikšanās bija vēlāk pēcpusdienā - cultureseekers grupā. Neliela cilvēku grupa organizēja tā saucamo apslēpto dārgumu meklējumus vienā no Londonas rajoniem (tieši pie mana Hub darba). Uz šo tikšanos bija pieteikušies 150 dalībnieki un visi tika sadalīti grupās pa 5 cilvēkiem. Uz komandu tika iedota lapa ar kādiem 17 jautājumiem un karte, kurā ir atzīmētas vietas, kur var meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, tikai nav zināms kura atbilde ir kuram jautājumam, kamēr tu neatrodi šo vietu. Tad nu 4 stundas staigājām pa Londonu meklējot pareizās vietas un mēģinot saprast kādas ir pareizās atbildes. Pēdējais punkts bija tikšanās krogā, kur tika paziņoti rezultāti un laikam jau mani pavada iesācēja veiksme, jo mēs ieguvām otro vietu! Par to dabūju dāvanu karti vienā no lielākajiem grāmatu veikaliem un nopirku jau sen kārotu grāmatu :)
Tā nu pavadīju visu nedēļas nogali staigājot garus gabalus un saprotot, ka Londona attālumu ziņā nav nemaz tik liela, kā varētu šķist. Pēc tam paskatījos kartē cik tālu biju gājusi un pati nespēju tam noticēt. Tie, kas zina Londonu - ar kājām nogāju no Waterloo stacijas līdz Kings Cross St. Pancras, pa vidam vēl veicot četru stundu garu līku loču pastaigu...
Tā, lūk, man te gāja iepriekšējā nedēļasnogalē :)
Kad man uznāks nākamais iedvesmas vilnis, tad noteikti pastāstīšu par pagājušās nedēļas piedzīvojumiem, tomēr mēģināšu apņemties rakstīt vienu jaunu ieraksti vismaz reizi nedēļā (tomēr neko nesoluun, ja jūtiet, ka vajag vairāk vai ir par daudz, tad dodiet ziņu :) ).
Bučas visiem un gaidu kādu informāciju arī par jūsu aizraujošajiem piedzīvojumiem!
L iekš L
Subscribe to:
Comments (Atom)